Ziedotāju stāsts. Artūrs.

Artūrs Skroderis SOS Bērnu ciematu asociāciju atbalsta ne tikai finansiāli, bet arī ziedojot savu laiku, ko pavada kopā ar ciematos dzīvojošajiem jauniešiem.

Artūrs ir biedrības “Izdzīvošanas skola” instruktors un divu pusaudžu tēvs, dzīvē ir praktiski pārliecinājies, ka pusaudžu gados jauniešiem ļoti nepieciešami un noderīgi ir cilvēki, kas sniedz pozitīvu paraugu, tādu, kuram gribas līdzināties, kurš iedvesmo.

Kopā ar SOS bērnu ciematos dzīvojošajiem jauniešiem Artūrs rīko pārgājienus un laivu braucienus, dodas makšķerēt un burāt. Kopīgajos piedzīvojumos Artūrs mudina jauniešus apgūt jaunas prasmes, iekļaujot dažādus vīrišķīgus izaicinājumus. Artūrs tic, ka kopīgi pavadītais laiks ir ne tikai izklaide, bet arī vīzijas un mērķu radīšana, kas palīdz jauniešiem sagatavoties patstāvīgajai dzīvei.

Šādi, ar savu laiku un klātbūtni, atbalstīt SOS ciematu jauniešus Artūru motivē atklāsme, ka jauniešiem, it īpaši puišiem, ir nepieciešama vīriešu klātbūtne un piemērs. Artūrs uzskata, ka sabiedrībai kopumā pietrūkst vīrišķīguma, jaunieši piemērus meklē uz ielas vai filmās, bet tur vīrišķība tiek reducēta tikai līdz spēkam un vardarbībai, bez pozitīviem piemēriem jaunieši pazaudē savus mērķus un motivāciju to sasniegt slinkumā un sociālajos tīklos. Artūrs tic, ka ar savu piemēru mēs palīdzam jauniešiem radīt jaunu vīziju par savu nākotni, izvirzīt mērķus un tos sasniegt.

Ne tikai jauniešiem, bet arī pašam Artūram ir brīnišķīgas atmiņas par dienām, kas pavadītas dabā, dodoties pārgājienos. Šajos pārgājienos jaunieši paši no lazdas kāta pagatavo makšķeri, paši noķer zivi, paši iekur ugunskuru un paši pagatavo vakariņas. Artūrs arī ir mācījies jauniešus burāt ar jahtu, pagaidām tepat pa Daugavu, bet jauno prasmju apgūšana ļauj jauniešiem noticēt, ka kādu dienu viņi paši varēs no Rīgas aizburāt līdz Igaunijai, Dānijai vai pat Amerikai.

Artūru pašu arī iedvesmo pārmaiņas, ko var novērot jauniešos. Piemēram, pozitīvās pārmaiņas kāda septiņpadsmit gadus veca SOS ciemata jaunieša raksturā pēc trīs dienu nometnes “Puišu vīrišķības izaicinājums”, kurā puisis piedalījās kopā ar Artūru. Artūrs uzskata, ka nometne šim puisim bija kā iniciācijas rituāls pirms pilngadības sasniegšanas un patstāvīgas dzīves uzsākšanas. Lai gan kopš nometnes pagājis jau gads, kontaktu abi uztur joprojām, Artūrs jūt līdzi un lepojas ar puiša sasniegumiem. Iedvesmo arī bērnu prieks, pirmo reizi dzīvē noķerot zivi. It kā sīkums, bet šādi sīkumi ļauj bērniem noticēt pašiem sev.

Sarunas noslēgumā Artūrs katram iesaka nevilcināties un jau šodien veikt kādu konkrētu darbību – ziedot naudu vai atsūtīt e-pasta vēstuli ar jebkādu citu palīdzības priekšlikumu – ja ir šāda vēlēšanās. Kā arī Artūrs izsaka pateicību SOS bērnu ciematu personālam par to, ko viņi dara, jo viņu darbs ir patiesi nozīmīgs.