Atklāta vēstule aizejošajai Saeimai: Iespējams, sliktākais lēmums, ko plānojat pieņemt šī sasaukuma laikā

Nav noslēpums, ka skolām ir grūti tikt galā ar bērniem, kuri neievēro noteikumus vai demonstrē agresīvu uzvedību, dažkārt arī pret pedagogu – tām trūkst zināšanu, skaidru rīcības algoritmu, atbalsta personāla, un arī savu lomu vardarbības prevencijā skolas redz ļoti dažādi. Taču šobrīd likumdevējs straujiem soļiem virza tādus Izglītības likuma grozījumus, kas nevis palīdzēs vardarbību mazināt, bet gan izstums “sarežģītos” bērnus no skolas vides, tādējādi radot auglīgu augsni tālākam vardarbības pieaugumam.

Problēmu risināšana un problēmu “aizvākšana”

Nevar noliegt, ka vardarbība vai agresīva uzvedība skolās patiešām ir visai izplatīta parādība visos līmeņos – starp bērniem, starp bērniem un pedagogiem (abos virzienos), kā arī skolas personāla vidū un sadarbībā ar vecākiem. Šī gada pavasarī divas no pedagogus pārstāvošām organizācijām kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju apņēmās meklēt risinājumu vardarbības pret pedagogu problēmai, un nu ir rezultāts. Pilnībā ignorējot Tiesībsarga biroja, Labklājības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un nevalstisko organizāciju pausto nostāju, Saeima jau divos lasījumos ir pieņēmusi grozījumus Izglītības likumā, kuri paredz: gadījumos, kad skolā atkārtoti konstatēta bērna emocionāla vai fiziska vardarbība pret citiem bērniem vai pedagogiem, izglītības iestādes vadītājs var lemt par šī bērna izglītošanos ārpus izglītības iestādes – bērna dzīvesvietā. Pēc tam pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības sadarbības grupai mēneša laikā jāsagatavo atzinums par bērna atgriešanos izglītības iestādē.

Ko būtībā šie grozījumi pasaka: pirmkārt, skola gaidīs atkārtotu bērna vardarbīgas uzvedības epizodi, lai sāktu aktīvi rīkoties. Otrkārt, periodā, kad bērnam par atkārtoti vardarbīgu uzvedību izglītības iestādē ar izglītības iestādes vadītāja lēmumu ir piemērota izglītošanās ārpus izglītības iestādes izglītojamā dzīvesvietā, pastāv liels risks, ka bērns būtiski iepaliks izglītības programmas apguvē, kā arī var tikt daudz lielākā mērā pakļauts apdraudējumam no riskiem ģimenes un “ielas” vidē, radot bērnu noziedzības riskus un ielu bērnu skaita pieaugumu. Kā pierādīja pandēmijas laiks, izolētība rada krasi negatīvu ietekmi uz bērnu mentālo veselību, līdz ar to bērns pēc mēneša atgriezīsies vēl sliktākā stāvoklī kā iepriekš. Ko darīsim tālāk? Atkal sūtīsim mājās?

Tātad atliek sagaidīt divas vardarbīgas epizodes, un bērns būs prom no skolas. Ja bērns turpinās izturēties vardarbīgi – skolā netiks laists vēl mēnesi vai vairāk, jo nekādu kritēriju par to, cik reizes bērnu varam “izsūtīt” mācīties citur, nav. Tas tiek skaidrots kā mehānisms, kas var noderēt galējos gadījumos – patiešām, agresīvas uzvedības gadījumi var būt dažādi: sākot no pirmklasniekiem, kas vēl nav apguvuši socializēšanās prasmes, līdz nopietnākām situācijām. Taču tā kā nav nekādu kritēriju, kā vardarbīgu uzvedību novērtēt, uz skološanos ārpus izglītības iestādes varētu pretendēt tiešām daudzi bērni. Jautājums: cik lielu daļu no bērniem tad mēs izliksim aiz skolas durvīm?

Visbeidzot, kādu signālu no grozījumiem saņem bērni? Atliek tikai pāris reizes pārkāpt noteikumus un skolu vairs varēs neapmeklēt – mazāk motivētajiem bērniem būs māksla rokā. Savukārt skolas personālam kļūst skaidrs, ka pietiek pāris reizes pieķert bērnus agresīvā uzvedībā un tad no viņiem vismaz uz kādu laiciņu varēs korekti “atbrīvoties” – vairs nav jānopūlas ar iekļaujošo izglītību, personāla zināšanu pilnveidi un vides uzlabošanu. Ir risinājums! Protams, šādi nedomās vairums bērnu un skolu, bet kāda daļa gan.

Izolēt ir sliktākais iespējamais risinājums

Kāpēc bērns var uzvesties agresīvi? Bērna uzvedība nav iedzimta – to veido vide, kādā viņš atrodas – cik lielā mērā vide bērna ģimenē, dārziņā, skolā atbilst viņa veselības, mācību un sociālajām vajadzībām. Un šo vidi veido pieaugušie. Ja bērna uzvedība ir neatbilstoša, tas ir skaidrs signāls par to, ka vide nav viņa vajadzībām atbilstoša, un tā ir jāmaina. Tāpat arī paši bērni var būt cietuši no vardarbības vai citiem traumatiskiem notikumiem. Ir skaidrs, ka uzvedības problēmas, kas rodas skolā, mēs neatrisināsim bērna mājās – tās jārisina tur, kur rodas.

Ir bērni, kam grūtības vērojamas tikai vienā vidē – piemēram, mājās viss ir labi, bet skolā grūtības vai otrādi. Ir arī bērni, kuriem grūtības vērojamas visās vidēs – gan mājās, gan skolā, un tas liecina par vienu – bērna ģimenei nav bijis atbilstošu resursu, lai bērnam palīdzētu. Skola var būt vienīgā drošā vieta bērna dzīvē. Līdz ar to sliktākais iespējamais risinājums ir grūtību gadījumā izolēt bērnu vidē, kurā viņš nesaņems palīdzību. Jā, īstermiņā mēs uz brīdi tiekam vaļā no problēmas (bērna), bet ilgtermiņā tas novedīs pie vēl lielāka vardarbības pieauguma.

Organizācijas, kuras strādā ar bērniem ikdienā, var droši apliecināt – jau pirmsskolas diemžēl šobrīd daudzos gadījumos nespēj, nevēlas un neprot strādāt ar bērniem ar sarežģītu uzvedību, tāpēc daudzi bērni, kuriem būtu jāsocializējas, patiesībā paliek mājās līdz pat skolas sākumam. Jo mazāks ir bērns, jo efektīvāk iespējams risināt viņa veselības un citas vajadzības, taču daudzi vecāki bērnu pirmajos dzīves gados pie atbilstošas palīdzības netiek. Agrīnajā posmā mēs kā sabiedrība kaut ko pamatīgi esam palaiduši garām, bet pēc tam esam apņēmības pilni sodīt bērnus un viņu vecākus. Un tieši šie – ārpus izglītības sistēmas palikušie bērni pēc tam sastopas ar lielākajām grūtībām tālākajos izglītības un dzīves posmos.

Cīnīties citā virzienā

Vēlamies uzsvērt - problēma nav nepareizos bērnos, kas mums būtu jāaizslauka no skolām. Bērna uzvedības problēmas ir signāllampiņa, ko, laicīgi pamanot, skola kā profesionāļi var atbilstoši risināt - iespējams, izglītības sistēmā palīdzot atbildēt uz tām vajadzībām, uz kurām ģimene atbildēt nespēj. Mēs aicinām skolas nevis cīnīties pret šiem bērniem, bet gan cīnīties par pietiekamiem atbalsta resursiem, lai skolu veidotu par visiem drošu un cieņpilnu vidi. Par ko aicinām iestāties:

1. Skolu vadības ieinteresētība vardarbības problēmu pēc iespējas agrīnā preventīvā risināšanā visos attiecību līmeņos – jau pie pirmajiem grūtību signāliem.
2. Precīzas apmācības pedagogiem par agresijas iemesliem, speciālo vajadzību diagnostiku un atbilstošu pedagoģisko intervenci.
3. Pilnīgāka esošo iespēju izmantošana. Skaidri izglītības iestāžu rīcības algoritmi vardarbīgas uzvedības gadījumu risināšanai gan skolas vidē, gan sadarbības veidošanā ar citām iestādēm un institūcijām. Savlaicīga, mērķtiecīga sadarbība ar atbalsta personālu, pašvaldību sadarbības grupām, sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām. Jau šobrīd pieejamo pierādījumos balstīto programmu izvēršana plašākā mērogā, piešķirot tam atbilstošus resursus. Kvalitatīvs izvērtējams, kas nestrādā pašreizējā normatīvajā regulējumā (tai skaitā Ministru kabineta noteikumos Nr. 1338).
4. Atbalsta personāls: nepieciešams ievākt objektīvus datus, kas atspoguļo bērnu vajadzības, lai pašvaldības varētu atbilstoši organizēt visaptverošu atbalsta sistēmu. Cik liels ir atbalsta personāla iztrūkums skolās un kāds ir plāns, lai šo iztrūkumu novērstu?
5. Izpētīta ārvalstu prakse attiecībā uz sistēmiskiem risinājumiem par preventīviem, reaģēšanas, atbalsta instrumentiem vardarbīgas uzvedības gadījumos izglītības iestādēs.

Priekšvēlēšanu laikā aktualizējās bezpajumtnieku tēma. Izskanēja jautājumi, kur viņi rodas un kāpēc daļa no viņiem ir tik jauni? Kas ir šie pusaudži, kas iet meklēt patvērumu uz jauniešu centriem? Atbilde nav tālu jāmeklē: tā ir daļa no bērniem, kurus mēs kā sabiedrība esam “izsvieduši”. Un mūsu dzīvi tas noteikti drošāku nedara – viņi kļūst par “sistēmas bērniem”, viņi ir ielās, līdz nonāk cietumos. Tieši tik drūma nākotnes prognoze gaida daudzus bērnus, ja Saeima trešajā lasījumā dos zaļo gaismu grozījumiem Izglītības likumā. Aicinām Saeimu tos neatbalstīt!

Vēstules autori un idejas atbalstītāji:

• Laila Balode, Centrs Dardedze
• Līga Bērziņa, Latvijas Autisma apvienība, uzvediba.lv
• Ņikita Bezborodovs, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca
• Ilze Paleja, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija
• Marika Andžāne, biedrība Neklusē
• Madara Mazjāne, Centrs Marta
• Madara Kanasta-Ieviņa, Latvijas Bērnu labklājības tīkls
• Jānis Erts, fonds Plecs
• Nils Sakss-Konstantinovs, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs
• Ramona Urtāne, “Iespējamā misija”
• Edgars Plētiens, pedagogs
• Kristaps Zaļais, Laurenču sākumskolas direktors
• Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv"
• Edijs Klaišis, OPEN Radošais Centrs
• Inese Fecere-Antipina, biedrība Azote
• Una Lapskalna, Latvijas sociālo darbinieku biedrība
• Anete Masaļska, Latvijas Bērnu psihiatru asociācija
• Georgs Rubenis, Centrs ZIN
• Elīna Kļaviņa, biedrība Tēvi
• Kaspars Prūsis, Latvijas kristīgā alianse bāreņiem
• Linda Baļčūne, Zvannieku mājas
• Ilze Skuja, palīdzēsim.lv
• Elīna Augustinoviča, Solis augšup
• Raimonds Rudzāts, R.R. Fonds
• Dainis Miglāns, Jaunatnes organizācija “Protests”
• Ārija Martukāne, Profesionālo audžuģimeņu apvienība "Terēze"
• Iveta Jermolājeva, biedrība “Youth for city – city for youth”
• Karīna Pētersone, Alternatīvā bērnu aprūpes alianse
• Sandra Stade, Fonds Grašu bērnu ciemats
• Ilze Golvere, Latvijas Audžuģimeņu biedrība
• Irina Čžou, Alianse Latvija bez bāreņiem
• Kristīne Veispale, sociālā darbiniece
• Lolita Terēze Nicmane, Mediācijas telpa
• Liene Dambiņa, Pusaudžu resursu centrs, Bērnu slimnīcas fonds
• Rūta Dimanta, fonds Ziedot.lv
• Jānis Nicmanis, Bona Fide Latvia
• Liena Graudule, Brīnummāja