Alīna ir drošībā, bet izjūt izdzīvotāja vainas sajūtu.

Izdzīvotāja vainas sajūta ir  veselības stāvoklis, kas var ietekmēt cilvēkus, kuri ir pārdzīvojuši traumatisku, dzīvībai bīstamu notikumu, kurā citi nav izdzīvojuši. Dažiem cilvēkiem tas izpaužas fiziskā pašsajūtā: slikta dūša, gremošanas problēmas, apetītes zudums vai bezmiegs, savukārt citiem tas ir psiholoģisks stāvoklis: izraisa apsēstības, apātijas sajūtu, panikas lēkmes un daudz ko citu.

Alīna, pastāti, kā tas viss sākās?

24. februārī pulksten 5:00 no rīta mēs pamodāmies no sprādzieniem. Mans vīrs teica, ka tas ir tikai sapnis, un nav no kā baidīties. Tad notika otrs sprādziens, atskanēja sirēnas. Mēs pieskrējām pie logiem. Mēs sapratām, ka notiek kaut kas slikts, bet joprojām nespējām tam noticēt. Mēs cerējām, ka tās bija tikai petardes kaut kur tuvumā.
Vova, jaunietis no SOS bērnu ciematu atbalsta programmas, kurš iepriekš kādu laiku dzīvoja pie mums, tajā naktī atradās savā dzīvoklī. Es viņam uzreiz piezvanīju. Viņš teica, ka guļ, noguris no iepriekšējās darba dienas maiņas un neko nav dzirdējis. Es viņam teicu, lai viņš tūlīt nāk pie mums.

Kā un kur Tava ģimene pavadīja pirmās kara dienas?

Divas dienas palikām mājās Brovari. Mēs sapratām, ka situācija kļūst patiešām biedējoša. Ar mums bija mans četrus gadus vecais brāļadēls. Mēs bijām pieci – es, mans vīrs, mūsu divpadsmitgadīgais dēls, jaunietis Vova un mans mazais brāļadēls.
Aplīmējām logus un sagatavojām slēptuvi. Mēs drīz sapratām, ka tas nav īpaši droši, bet arī neskrējām uz bumbu patvertni, jo tādas mums tuvumā nebija.
26. februārī nolēmām doties pie radiem ārpus pilsētas un palikt viņu pagrabā, taču arī tur nebija nekāda drošības sajūta. Viņu mājas atrodas netālu no Borispiļas lidostas, tāpēc, kad lidostā notika sprādzieni, mēs to visu varējām dzirdēt.

Kāpēc tomēr nolēmi aizbraukt?

Mēs neplānojām doties prom. Taču sprādzienu un pastāvīgo briesmu dēļ mēs nolēmām manu dēlu un brāļadēlu nogādāt drošībā. Es redzēju, ka viņi jau redz murgus. Guļot viņi kliedza, lēkāja, it kā kaut kur skrietu. Manam brāļadēlam parādījās nervu tiki.
Dievs, tas bija tāds haoss. Uzzinājām, ka no Kijivas uz Rietumukrainu atiet vilciens. Mums nebija svarīgi, kur mēs dosimies. Vissvarīgākais bija doties tālu prom no notiekošā. Tur jau bija militārie kontrolpunkti, jau kļuva grūti pamest vietu, kur bijām. Pēc trim dienām es, mans dēls, brāļadēls un manas mātes māsa aizbraucām vilcienā uz Užhorodu (Ukrainas rietumos, pie robežas ar Slovākiju).

Vai bija grūti pamest Ukrainu?

Tas ir ļoti grūti. Vispirms uz Užhorodu vilcienā pavadījām 17 stundas stāvot. Mans dēls gulēja stāvēdams, atspiedies uz mana pleca. Mēs gribējām aizvest manu brāļadēlu uz kupeju, bet tur bija 15 cilvēki. Daudzi cilvēki Ļvovā izkāpa no vilciena un tad varējām sēdēt uz mūsu mugursomām.
Mūsu plāns bija palikt un gaidīt Rietumukrainā. Tad mēs dzirdējām ieteikumu no Kijivas, lai tie, kuriem ir radinieki Eiropā brauc prom no Ukrainas. Informācija vēstīja, ka būs grūta nakts. Godīgi sakot, tagad esmu galīgi apjukusi ar datumiem.  Es vairs nezinu, kas notika, kad. Es tikai zinu, ka viņi runāja par grūtu nakti, un tieši tajā brīdī mēs nolēmām doties tālāk. Mums vajadzēja vēl 24 stundas, lai nokļūtu manas māsas mājās [Centrāleiropā].

Kā Tu jūties tagad?

Ja godīgi, emocionāli jūtos daudz sliktāk nekā mājās. Šeit es esmu bez vīra, kurš varētu mani nomierināt. Es domāju, ka es varētu nedaudz atpūsties, ja viņš būtu šeit. Mans vīrs un Vova tagad atrodas citā reģionā, bet viņi joprojām guļ pagrabos. Domājot par to, es emocionāli sašķīstu gabalos. 
Jau otrajā dienā sāku izjust spēcīgu emocionālu slogu. Es izjūtu izdzīvojušā vainas sajūtu. Saprotu, ka šeit esmu drošībā, te neviens nešauj, man nekur nav jāskrien, esmu siltā vietā, mani un bērnus pieskata. Tomēr emocionāli es šeit jūtos daudz sliktāk nekā tad, kad biju Ukrainā. Tur ir mans vīrs, Vova, mani radinieki.

Vai Tev ir nepieciešama palīdzība?

Jā, man ir vajadzīga psiholoģiska palīdzība. Es tam neteiktu nē, jo arī pastāvīgi sazinos ar jauniešiem [no SOS bērnu ciematiem]. Man šodien bija zvans ar dažiem jauniešiem. Pieci no viņiem atrodas ciematā Kijivas reģionā, kur tika bombardēta baznīca. Viņiem viss ir kārtībā. Es ar viņiem regulāri sazinos, un viņi saka, ka šobrīd viss ir kārtībā.
Reizēm man naktīs zvana jaunieši. Nakts ir laiks, kad tu vairāk domā un sāc justies emocionāli slikti. Es dzirdu viņu balsīs bailes un satraukumu. Jūtu, ka pēc šādiem zvaniem man ir nepieciešama profesionāla uzraudzība. Pēc izglītības esmu psiholoģe un saprotu, ka nevarēšu palīdzēt jauniešiem, ja man nebūs iespējas parūpēties arī par savām emocijām.
Agrāk nodarbojos ar labdarību, vedu mantas trūcīgajiem, palīdzēju ar padomu. Tagad svešā valstī cilvēki palīdz manai ģimenei. Tā ir ļoti dīvaina sajūta būt saņēmēja pusē. Bet es, tāpat kā miljoniem ukraiņu, ticu, ka atgriezīšos mājās, atjaunošu mūsu dzīvi un atkal apvienošos ar savu ģimeni.

Aicinām Jūs ar savu ziedojumu sniegt palīdzību ukraiņu ģimenēm ar bērniem, kuras devušās bēgļu gaitās un jau atradušas vai vēl meklēs patvērumu Latvijā.